Tu uzliki vārīties kafiju, bet man nebija noskanējis pat pirmais modinātāja zvans.

Tikko pabeidzu (nu, gandrīz) lasīt Dīvas oktobra numuru un rīt darbā visticamāk to smagi nožēlošu. Bet tas vienalga bija tā vērts. Sapratu, ka mana rakstīšana ir bērna pirmie šļupsti salīdzinājumā ar lielāko daļu pārējiem. Vēl sapratu, ka tas mani tikai iedvesmo censties vēl vairāk, atvērties vēl vairāk, klausīties ar visiem maņu orgāniem, un nekad nepadoties. Jo es skaidri zinu, ka kādu dienu runāšu tā, ka to varēs saprast arī citi.

Nezinu, vai tas ir vai nav pret zinātnes likumiem, bet es atceros, kā bija, kad vēl īsti nebiju sākusi domāt. Vai- kad biju sākusi domāt tikai mazliet. Man bija sajūta, ka ir tik daudz kā vairāk, bet man ir tikai pāris vārdu, lai to visu aprakstītu. Es ne vienmēr sapratu, kas notiek. Dažreiz es apstājos vienā vietā un stāvēju tur kādas 10 minūtes, bet tāpat neatcerējos, ko nozīmē kāds vienkāršs, parasts vārds. Bet es iemācījos runāt, iemācījos lasīt un rakstīt tāpat kā visi pārējie. Nebija jau īsti citu variantu. Tāpat kā tagad. Tikai man vairs neriebjas alfabēts.

Svētdiena

Es slikti panesu svētdienas. It sevišķi, ja visi ir kaut kur citur. Pavisam slikti. Tāpēc šodien, ejot uz Origo pēc Anetes kompīša, izlēmu noiet gar "Viva la salsa", katram gadījumam, tikai paskatīties. Tuvojoties salsatēkai (tā vismaz izskatījās), pamanīju, ka viss drēgnais draņķis, kas pa dienu bija mani mocījis, pamazām atkāpjas un dod vietu domām par īsto salsas kleitu, skaļākiem sirdspukstiem un aizvien seklākai elpai. Visi dejojošie cilvēki un pat tie, kuri vienkārši skatījās no ārpuses un traucēja man blenzt, man atgādināja kādu reliģisku kustību- tikai šoreiz ne negatīvā nozīmē. Tā varētu būt kustība, kas pielūdz savu ķermeni, partneri, deju, mūziku un pat gaisu, kas droši vien smaržo pēc salsas. Un man ir aizdomas, ka es to gribu pārbaudīt. Varbūt Tu arī?

****

Es nevaru atcerēties pin kodu savai bankas kartei, bet varu atcerēties paroli savam blogger accountam. Tas laikam par kaut ko liecina.

Heartstopper liek man atcerēties, ka man tikpat ļoti bail braukt ziemā ar autobusu kā Pūcei ar lidmašīnu. Ja es gribēšu, varēšu nekad vairs nesēsties nevienā pašā autobusā. Bet sēdīšos. Ju rīt.

How to get over it.

Tikko, kārtējo reizi spēlējoties ar vārdiem savā galvā, sapratu kaut ko lielu un svarīgu - ka visam nevar tikt pāri. Ir lietas, kurām Tu vari vienīgi iziet cauri, kā drēgnai, aukstai un lietainai dienai, kā salauztam ledus klucim. Saslapinoties, sapinoties, bet turpinot iet, par spīti aukstumam un visam pārējam dranķim kopā. Un tikšana cauri man liekas daudz grūtāka, bet arī drošāka par "kāpšanu pāri", jo Tu nevari uzkrist tam ledus klucim atmuguriski virsū - tas ir izkausējies, gabalu pa gabalam, un kļuvis par daļu no Tevis.

Jā, un vispār šis radās tāpēc, ka es gribu dejot salsu.

Lietas, ko man, visticamāk, atnesīs septembris

• augstskolu                                                  Lietas, ko es gribētu, lai man atnes septembris:
• kojas                                                         *atvasaru

• mazākus rēķinus                                         *vienpatību

• daudz jaunu cilvēku                                    *ūdensnecaurlaidīgus apavus
• maz laika                                                    *laiku, kad daudz lasīt to, ko pati gribu
• maz naudas                                                *atgriešanos no wild ceļojuma
• daudz zināšanu                                           *simbolisku aldziņu par rakstiem
• braukāšanu autobusā līdz nelabumam          *maģisko jaunumu sajūtu
• pavisam maz miega                                     *vēlmi un idejas vēlreiz pamēģināt nano, tikai jautri
• pamatīgu stresa devu                                  *trīs rozā vienradžus
• roltonus                                                

Vārdu sakot, vasara vēl pat nav pienākusi, bet man jau ir lietainas aizdomas par rudeni. Divu nedēļu atvaļinājums ir cilvēciska aplaupīšana. UN man nāk miegs, bet slinkums iet gulēt.

                                                                          

hello city

Vasara Cēsīs ir brīnišķīgākais, kas var notikt ar cilvēku. Esmu saplūdusi ar vakariem uz balkona, kafiju, cigaretēm, Evijas mūziku (šobrīd- Mazzy star-Cry, Cry- un man patīk), agriem rītiem, darbu trakākajā iestādījumā, ko te vispār var atrast..

Un, ja kas, es palieku Latvijā. Lai uztaisītu lielo tīrīsanu un (r)evolūciju gandrīz lielpilsētā, iemācītos spēlēt ģitāru, uzgleznotu pāris superabstraktus blāķus ar krāsām un to visu iemūžinātu ar ziepjutraukiem, paralēli sagudrojot jēgu tam, kas sanācis.  Ja zenits mani nebūs pilnīgi apčakarējis, daļu manas vasaras drīz varēs redzēt te. Bet rudenī Jūs nāksiet uz manu zilo istabu ciemos, un es zibināšu zibspuldzi, kamēr Jūs dzersiet kafiju.