Un, bet, tomēr, taču.

Nebiju raudājusi ļoti ilgu laiku, bet šodien darbā gribējās pamēģināt - domāju, ka paliks vieglāk. Rezultātā visu ceļu no darba mēģināju dabūt atpakaļ seju (tā vien liekas, ka gravitācija uz to darbojās 3x spēcīgāk), sajutu bezcerību un stulbumu (ja kas, ir zinātniski pierādīts, ka bēdājoties samazinās cilvēka IQ), vienpadsmitos vakarā eju gulēt, jo esmu pārgurusi , un  esmu nolēmusi, ka pat ja kādreiz vajag izlādēt kaut kādu uzkrāto enerģiju, labāk ir pasmieties, pabaidīties, pagulēt vai padarīt jebko interesantāku.

"Ikviena sniegpārsla ir nopūta, ko raidījusi nobēdājusies sieviete kaut kur pasaulē.

 Un visas nopūtas paceļas debesīs, saplūst kopā, radot mākoņus, tad sadalās sīkās pārsliņās un klusi krīt lejup uz zemi.'' (Hāleds Hoseīni, "Tūkstoš sauļu mirdzums")

Jā, es atkal lasu. Patiesībā vairāk laikam apriju, jo jau kādus pāris mēnešus biju badā. Tāpēc vai arī tā iemesla dēļ, ka austrumu kultūru domāšanas veids mani vienmēr ir mulsinājis, es pat nevaru pateikt, vai grāmata ir laba. Vēl man ir aizdomas, ka, pat ja tā būtu, es nevarētu to pateikt skaļi, jo par tās lieliskumu jau bļaustās visādi Zvaigznes outleti un, protams, pati muguriņa, kas mani principā kaitina.

Lasot kaut kā aizdomājos arī par rakstīšanu. To, kāpēc "būt par rakstnieku" ir viens no skaistākajiem, visumam visbiežāk raidītajiem sapņiem. Jo pašu virspusi - naudu, slavu un apbrīnu, manuprāt, var dabūt arī daudz elementārākos veidos. Nav jāpakaras virs rakstāmmašīnas, kad dvēsele ir tukša. Nav sevi jāmoka. Es domāju, ka rakstniecības valdzinājums slēpjas tajā, ka rakstniekam pieder divas, trīs, milzumdaudz pasaules. Viņam nav obligāti jādzīvo īstajā. Un īstā ir daudz lielāka, katrs sīkums ir maģisks, katram puteklim var būt savs stāsts. Daudz, daudz privātīpašumu rakstnieku galvās, kas padara viņus bagātākus par bagātajiem. Tā ir arī sava veida izbēgšana no sistēmas, būšana ārpus visa, bet piepildītam.

Kā ir ar mani? Pagaidām, bet varbūt vienmēr, mana galva ir kapsēta un būvlaukums reizē. Viss, kas ir sācies, ir izbeidzies, pirms paspējis būt. Gluži tāpat kā Marjamas pirmais, otrais un arī septītais nedzimušais bērns.

Tu uzliki vārīties kafiju, bet man nebija noskanējis pat pirmais modinātāja zvans.

Tikko pabeidzu (nu, gandrīz) lasīt Dīvas oktobra numuru un rīt darbā visticamāk to smagi nožēlošu. Bet tas vienalga bija tā vērts. Sapratu, ka mana rakstīšana ir bērna pirmie šļupsti salīdzinājumā ar lielāko daļu pārējiem. Vēl sapratu, ka tas mani tikai iedvesmo censties vēl vairāk, atvērties vēl vairāk, klausīties ar visiem maņu orgāniem, un nekad nepadoties. Jo es skaidri zinu, ka kādu dienu runāšu tā, ka to varēs saprast arī citi.

Nezinu, vai tas ir vai nav pret zinātnes likumiem, bet es atceros, kā bija, kad vēl īsti nebiju sākusi domāt. Vai- kad biju sākusi domāt tikai mazliet. Man bija sajūta, ka ir tik daudz kā vairāk, bet man ir tikai pāris vārdu, lai to visu aprakstītu. Es ne vienmēr sapratu, kas notiek. Dažreiz es apstājos vienā vietā un stāvēju tur kādas 10 minūtes, bet tāpat neatcerējos, ko nozīmē kāds vienkāršs, parasts vārds. Bet es iemācījos runāt, iemācījos lasīt un rakstīt tāpat kā visi pārējie. Nebija jau īsti citu variantu. Tāpat kā tagad. Tikai man vairs neriebjas alfabēts.